Ogres lepnuma posts

Vairāk attēlu galerijā

Cilvēks un mežs ir dabas sastāvdaļa. Ja cilvēks neizbrauks no pilsētas, neizies no telpas, viņš dabu nesatiks. Mežs Zilajos kalnos mums liekas kā noslēpumaina klusuma valstība, kas pasargā no pilsētas lielā trokšņa. Nav tā, ka mežā nemaz nebūtu skaņu.

Tā var šķist tikai pirmajā mirklī. Uzmanīgi ieklausoties, varam dzirdēt dažādu putnu dziesmas, baudīt reibinošo priežu smaržu, kas plaušām liek pacelties – tām ir pilnvērtīga apgāde ar skābekli...

Tas viss tiek izzāģēts...Kādreiz Ogre bija kūrortpilsēta... kas notiek tagad? Augām dienām pastaigājoties mums jānoskatās un jānoklausās, kā gāžas koki. Un neviens nenorobežo sektoru, kur tas tiek darīts. Biju šokēta, redzot, kā pensionāres iet pa mežu, bet 10 metru attālumā nogāžas egle. Bija pilnīgs klusums, un arī es, ja, piemēram, vestu pastaigā sunīti, nezinātu, ka man gāzīsies virsū koks. Par to gan kādam bija jāpadomā – par brīdināšanu un cilvēku drošību.

Manuprāt, Zilo kalnu mežs nav tikai vieta, kur gūstam koksnes resursus. It taču aizsargājamie meži: dabas rezervātu meži, nacionālo parku meži, dabas parku un liegumu meži, preterozijas meži, zaļo zonu meža parki – šajās vietās saimnieciskie pasākumi pakārtoti vides aizsardzības interesēm. Un vienkārši tāpat vien NAV pieļaujama to izciršana - kā šajā gadījumā. Cilvēkam mežs sniedz tīru gaisu, vienlaikus tā ir arī dzīves telpa dažādiem augiem un dzīvniekiem. Mežu izzušana atņem mājas apmēram 70 procentiem uz Zemes mītošo dzīvnieku un augu. Mežu iznīcināšanai ir graujoša ietekme uz pasaules klimatu, bet Ogres Zilo kalnu mežs, tāpat kā cilvēks, ir dzīva būtne un, tāpat kā cilvēkam, tam ir savas robežas. Mūsu pienākums un atbildība ir šīs robežas nepārkāpt, mainīties pašiem un atrisināt šo problēmu - šajā gadījumā – apturēt meža izciršanu “šeit un tagad” nevis “kaut kad kādreiz”, kad īsta meža vairs nebūs!

Var jau atrunāties – kādam vajag naudiņu un tāpēc tiek zāģēts mežs, cits uzskata, ka tajā ir iemitinājušies mizgrauži. Taču jāņem vērā, ka šīs nelielās vaboles pārsvarā mīt un barojas ar priežu un egļu mizu un, tāpat kā to kāpuri, mīt tikai nokaltušu vai stipri novājinātu koku stumbru lejasdaļā vai celmos zem mizas. Tādēļ es  ļoti vēlētos, lai man kāds parāda, kāpēc tiek izzāģēti tikko plaukstoši bērzi un citi koki, kuros nav iemitinājies neviens kaitēklis! Cits atkal izceļas ar stāstiem par slēpošanas trasi...

Jebkurā gadījumā secinājums ir viens - vai nu kāds apturēs un mēģinās saglābt to, kas vēl ir glābjams, vai arī Zilo kalnu meža drīz nebūs un, kas zina, varbūt drīz arī tur sliesies mājas, un visi cīnīsies par dzīvokļiem. Manuprāt, neviens pat nemēģinās iestādīt nocirsto koku vietā jaunus. Bet koki jau vienā dienā neizaug... skumji.... Man ir pretīgi staigāt pa izcirstu mežu - mūsu pašu Zilo kalnu mežu. Pareizi saka - mums nerūp nekas, bet mēs paši radām savu apkārti un dzīves apstākļus... un es negribu skatīties uz kalnu bez jaukās ainavas.